<<… kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs…>> Jņ.11:25

Mirušo izvadīšana

Kristus ir miris un augšāmcēlies, tādēļ arī mēs visi reiz tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei

Kristīga mirušo izvadīšana ir pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās, kā arī mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību. Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus upuri par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs visi reiz tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei.

Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes dzīves noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rm 3:23-24). Jēzus Kristus saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” (Jņ 11:25)

Kristīga mirušo izvadīšana ir:

  • pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās;
  • mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību.

Izvadīšanu parasti izdara mācītājs (palīgmācītājs vai evaņģēlists). Izņēmuma gadījumā mirušo var izvadīt katrs iesvētīts draudzes loceklis.

Ir labi jau laikus aicināt mācītāju pie mirēja, lai palīdzētu viņam sagatavoties aiziešanai mūžībā, izsūdzot grēkus, saņemot Svēto Vakarēdienu un stiprinājumu no Dieva vārda. Mācītājs var sniegt garīgu atbalstu un stiprinājumu arī mirēja tuviniekiem, kā arī dot tiem praktiskus padomus, kā atvieglot mirēja aiziešanu mūžībā un kā sagatavoties mirušā izvadīšanai.

Mirušos draudzes locekļus var izvadīt no dievnama. Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur kapličas nav, izvadīšana notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī no mirušā mājām.

Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret mirušā pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā.

Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus ciešanas par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs reiz visi tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei. Izvadīšanā tiek dziedātas garīgas dziesmas, kas atrodamas mūsu Baznīcas Dziesmu grāmatas nodaļā “Nāve un mūžīgā dzīvība”. Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva rokās, tiek aizlūgts arī par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs vairo viņu ticību un mierina viņus ar augšāmcelšanās cerību.

Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu aiziešanas stundu. “Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam.” (Lk 12: 35, 37-38).

Vai mācītājs izvadīs mirušo, kurš nav bijis kristīts un/vai iesvētīts draudzē?

Cik maksā izvadīšana?

Katrā draudzē ir sava noteikta kārtība. Ja mirušais tiek izvadīts no baznīcas, iespējams, ka draudzei ir noteikta ziedojuma summa, kas paredzēta saimnieciskiem izdevumiem (sveces, ziedi u.c.). Ja šādas prasības nav, pavadītāji ir aicināti atstāt brīvprātīgu ziedojumu. Savukārt par atlīdzību mācītājam ir jāvienojas individuāli.


PASĀKUMI

ĪSCEĻI