Žēlastība un miers, Jums, no Tā, kas bija, kas ir un, kas nāk!
Vēl viens neierasts gads no mūsu dzīves laika ir aizvadīts! Tiešām, pareizi ir sacīt, ka neierasts, jo, lai žēlīgs mums Dievs, ja mēs sāktu pierast pie neskaidrības, pie nedrošības, pie ierobežojumiem, pie cilvēku šķirošanas, pie dusmām, nicinājuma, pazemošanas, pie meliem un bezatbildības augstākajos varas līmeņos, draudiem un korupcijas... Vai nākamais būs šajās nozīmēs labāks? Vai kāds atbildēs un parūpēsies par ievainotām, pašcieņu zaudējušām dvēselēm? Ieradumam ir liels spēks! Tàds ir, ne vien teiciens, bet, tāda ir patiesība. Pie kā turas, ko par savu patur dvēsele, kam tā kalpo, ko godā, kam pakļaujas, tas dvēseli veido. To, kāda būs dvèsele Kristus Atnākšanas Dienā, ir atkarīgs no tā, cik tā uzticējusies Viņa Vārdam, kamēr vēl Viņu gaidām! Gaidīšanai Dievs cilvēkam atvēlējis mūža gadus pēc mēra, cik kuram noteicis, sadalījis gadus gadalaikos un Svètdienās (Svētajās, svētījamajās, Radītāja godu svināmajās dienās). Sivētdiena ir, nevis brīvdiena, kā to domā pasaulē, bet īpaši izdalītas kopējā dienu ritumā, kā dievkalpošanai veltāma. Šo dienu akcentē Kristus draudze, kad tā pulcējas ap Dieva Vàrdu un Altāra Sakramentu (Sv. Vakarēdienu, jeb Dieva Galdu). Svētdienas nosaka Baznīcas gada ritmu, kas ir Kristīgās draudzes "soļi", izejot pretī Kungam Kristum, kura nākšanu gaidām.